Programmas “Jaunatne darbībā” projekts “Cultural Understanding through Fairy Tales” Rumānijā
Guna Rasa, 2009. gada maijs
Rumānija savās rokās mani un vēl piecas meitenes no Latvijas uzņēma no 11. līdz 18. maijam, kad šeit pat mūsu mājās tik tikko tikai bija jaušama vasaras elpa, bet tur tā bija jau pilnā plaukumā un lutināja mūs gan ar siltu saulīti, gan īsti vasarīgām lietus gāzēm.
Mūsu projekta tēma “Cultural Understanding through Fairy Tales” jeb “Kultūru iepazīšana caur tautu pasakām” no sākuma mani tik daudz neieinteresēja kā pati iespēja nokļūt Rumānijā. Tomēr, iepazīstoties ar pārējām savas komandas biedrenēm, kā arī iepazīstot pārējo valstu grupas, sapratu, ka šī kultūru iepazīšanas metode var būt ne tikai interesanta, bet arī tīri lietderīga. Bez mums tur vēl bija jaunieši no Rumānijas, Polijas un Turcijas. Izrādījās, ka tautu pasakas var ļoti daudz ko pastāstīt par kādām tautu raksturīgākajām īpašībām, mentalitāti un pat zināmā mērā vēsturi, kas pilnīgi noteikti ir ietekmējusi šo kultūras vērtību rašanos.
Dienā, kad ielidojām, mums bija lieliska iespēja iepazīties ar mazu daļiņu no Rumānijas sirds—Bukarestes. Palūkojāmies uz to mazliet no augšas, pastaigājām pa tās ielām un parkiem, pasēdējām vietējā kafejnīcā un nobaudījām tradicionālos ēdienus, kas laikam gan mūsos vairāk izraisīja interesi uzzināt un pamēģināt, nekā patiesu gastronomisku baudu. Bet vismaz tagad mēs zinām, ka izvārīta govs āda, lai arī ielikta zupā, tomēr garšo pēc bezgaršīgas gumijas. Cienājot savus Bukarestes gidus ar latviešu gardumiem, mēs arī secinājām, ka viņi visai piesardzīgi izturas pret mūsu rupjmaizi, jo nekad agrāk neko tādu nebija ēduši. Tā teikt, dots pret dotu.
Īstā jautrība sākās tikai tad, kad nonācām savā apmešanās vietā—kempingā meža vidū kādus 40 km no ziemeļaustrumu lielākās pilsētas Jaši, kas atrodas gandrīz uz pašas Rumānijas-Moldovas robežas. Pēc septiņu stundu brauciena ar autobusu no galvaspilsētas līdz vietai, kas saucas Tabara Muncel, kas laikam tulkojumā nozīmē Muncel ciemats (tiesa gan, šis ciemats bija lielāks par Mazsalacu), mūsu acīm pavērās skati, kas pamatīgi kontrastēja ar galvaspilsētas dzīvi un ainām. Mājas nelielas, ar spīdīgu skārda jumtu, krāsotas dažādos gaiši košos toņos, ar dažām mazām saimniecības ēkām, nelielu dārziņu un to visu vēl apjož izcakotas dzelzs sētas. It kā vienai ģimenei, kur dzīvo vismaz 5 cilvēki, vietas pamaz, bet to pašu vēl diezgan īpašnieciski iezīmē augstas sētas un vārti, kas līdzinās durvīm. Vārdu sakot, diezgan daudz atšķirību salīdzinot ar Latviju un citām Eiropas valstīm, kurās ir nācies pabūt.
Par spīti pirmajam iespaidam, ka likās, ka esam ļoti tālu no civilizācijas, mūs tomēr aplaimoja ar internetu, veikaliem (kādu 20 km attālumā) un mājīgi draudzīgu atmosfēru. Četrus vakarus pēc kārtas bija tā sauktie kultūras vakari, kad kāda no dalībniekvalstīm rādīja savu priekšnesumu, kuru sagatavoja turpat uz vietas, bet ludziņas jeb skeči, kuri mums bija jāsagatavo kā mājasdarbs, tika parādīti piektajā vakarā, kad katra komanda rādīja savu pasaku. Rezultātā pat diezgan nopietnas un pamācošas pasakas izskatījās pēc jaunāko laiku situāciju komēdijām, tāpēc nepārtraukti skanēja smiekli gan no skatītājiem, gan pašiem aktieriem. Vienā no dienām mēs apmeklējām Moldāvu klosterus, kādā citā bijām izbraukuši pastaigāt, pa Jaši pilsētu, vēl citās dienās mums bija paredzēti dažādi uzdevumi par eiropiešu vērtībām un par kultūrām, bet vēl dažas dienas tika aizvadītas volejbola turnīros. Bija arī brīvais laiks, kurā daudzi sauļojās, pastaigājās vai vienkārši atpūtās un mēģināja tuvāk iepazīties ar citu valstu jauniešiem. Bet vakarā, pāris stundas pēc vakariņām sākās nakts ballītes vietējā klubiņā, kur dejas notika līdz pat četriem no rīta. Pēc tam visi bariņā skriešus devās gulēt, jo astoņos no rīta jau bija brokastis.
Daudz un dažādu iespaidu bagātāki atgriezāmies mājās, lai pieredzēto un uzzināto paturētu prātā un izmantotu tālākā nākotnē, kā arī cieši nosolījāmies paši sev un viens otram uzturēt kontaktus un braukt ciemos vienam pie otra. Pagaidām solījums tiek pildīs.
